Kurtizānes utopiskie sapņi:

Mērķtiecīgi idealizēta zemapziņa, iespējams, sasniegta ar kādām halucigēnām vielām, taču tam vēl nav pierādījuma. Orvels reiz rakstīja, ka brīvība ir verdzība, par ko kurtizāne aizdomājās neierasti bieži, vienmēr nonākot pie tā paša secinājuma, ka nemaz nesaprot jēdzienu „brīvība“ un varbūt arī nemaz negrib par to zināt.

Redz, kurtizāne lasīja daudz, vismaz centās, lai apgāztu citu viedokli par viņas būtību, lomu lokālajā sabiedrībā. Pavisam muļķīgi, laikam, jo naudu taču viņa nepelnīja ar atdošanos vīriešiem - par kurtizāni viņa kļuva pati, ik ceturtās nedēļas dienas pēcpusdienu savā pirmskara vannasistabā.

Viņa baidās zaudēt realitātes līdzsvaru ikdienā. Meitene taču ikdienā ir parasta studente, pilsētas meitene ar savām jaunības ambīcijām un domām par nākotnes sevi. Tomēr nogaļu kurtizānes loma bija jau sākusi sēdēt dziļi iekšā un reizēm šķita, ka tā jau cirkulē asinīs - ar laiku jau trešdienu vakaros viņa izteikti juta kurtizāni saucam. Cenšanās būvēt un strukturēt kaut kādu īsti neizprotamu prāta sistēmu, lai radītu kontroli, īsti neizdevās. Tad viņa uzsmēķēja. 

Banalitāte bieži lika vemt. Arī pašas, jā. Sevis meirināšana uzskatot, ka tāda uzvedība un rīcība ir kā pētījums, arī tomēr bija bezgala banāla, bet no tās vemt negribējās. Kurtizānes nevemj, kā jau sievietes - stereotipiska realitāte, iespējams. Kaut kāds sens cilvēciskais kodekss, nu ja. 

Viņa reizēm sapņoja arī par sieviešu industrijām, kuras īsti nebūtu saistītas ar feminismu, lai nekļūtu paradoksāla, jo - feminisms taču ir viens vienīgs paradokss. 

Utopiju nekad neviens nesasniegs, tāpat kā mūžīgu eiforiju, un ekstāzes, starp citu, arī ir ārkārtīgi īslaicīgas. Tātad tikpat labi laimei var arī nebūt jēgas vispār.

Idiokrātija:

„Sabiedrība mirst, un es zvēru pie savas dzīvības, ka rehabilitēšos no meliem līdz rītvakaram,“ pārliecinoši atbildu uz jautājumu par sabiedrības un melu nemirstības faktoriem.

„Kur cilvēks varētu būt viens, lai viņam nebūtu vajadzīgas morāles vērtības?“ man vaicā, un es murminu, ka „morāles vērtības bieži šķiet bezgala intīmas, (velkot) iespējams… „Mīļā, nopirksim sev dieviem salu - vientuļi nevientuli taču.“ Cik naivi.“

„Nu labi - tagad par likteni…“ man norāda, es reaģēju: „Kāpēc tad eksistē vārdu savienojums „esamības niecība“? Palasiet bībeli.“

„Dzīvošana racionāli kaut kādā mērā iznīcina patību. Pašpietiekama - tāda es vēlos būt.“

„Māksla cilvēku nedarīs brīvu, (..)“ kaut ko turpinot, šķiet, viņa nekad nebeigs. Kāds pārtrauc ar: „Nokaujiet kazu, iemācieties izslaukt vistu un aizjājiet līdz vietējam veikalam ar cūku.“ Es klusi papildinu: „Un kafijas tasi malkosim agri no rīta Osīrusā - tā mūs tur jau gaidīs kā Karlasonu.“ Neviens manu domu par Vilipsōnu neuzķēra.

Raupjas rokas, maigas krūtis, sasistas kājas, bāla seja, sašķēlušies matu gali, iesārti vaigi, sasprēgājušas lūpas un ideāli gan zobi, gan nagi. Tādu viņš mīlēja savu sievieti, vienmēr pirms viņas aiziešanas, pavaicājot: „Joprojām mana?“ uz ko mūžīgi sagaidīja klasisko, klusu: „Vienmēr.“ Skūpsts uz raupjās rokas, viegls smaids pretī, un sākās zināmā, labo manieru dēļ slēptā - krāpšana. 

Šovakar ilgi skatījos uz savas sarkanmatainās draudzenes tikko publicēto bildi, kurā viņa ir kļuvusi gandrīz platīnblonda. Svešības sajūta tā nebija, nepatika arī ne. Uz bezpersoniskā ekrāna man redzams kaut kas ļoti mīļš, reizē jau biedējoši tāls. Es tā līdzīgi kaut kad aizvakar stāvēju pie savām bijušajām mājām, nesaprazdama, ko īsti teikt. Sev.

Kādu saulainu ceturtdienas rītu beidzot biju apņēmusies doties uz banku - sakārtot papīrus, kā saka. Mani nosēdināja pretī kādam jaunam vīrietim, kurš nervozi vaicāja visus nepieciešamos jautājumus, līdz, nonācis pie tēmas „pensija“, kļuva pārsteidzoši pārliecināts, stāstot man, cik ļoti man būtu vajadzīgs aktivizēt kaut kādu līmeni. „Bet Jūs tiešām izskatāties tāda, kurai tas noteikti būtu nepieciešams,“ viņš man sacīja. Varbūt staigājot tos desmitus kilometrus dienā, vērojot absurdi apģērbtās vecās sievietes uz ielas un pieturās, pati biju kļuvusi veca. Varbūt man arī jāizbalina mati, varbūt vēlreiz kā alkoholiķei jāsāk skaitīt dienas bez spirtotajiem dzērieniem, bet… Tas tikai liktu man justies vēl vecākai, kas cenšas atgūt jaunību.

Pēc Eiropas kaut-kādu-tur projektu noteikumiem, jaunība ir līdz trīsdesmit gadu vecumam. Patiesībā es neiebilstu piedzīvot ko līdzīgu pusmūža krīzes ievadam, reizēm liekas, ka tāds ir ap tiem pašiem trīsdesmit. Vismaz nebūtu kā tagad, kad nezinu, kā justies, vai arī vairs galīgi nemāku atrast sev pamatojumu. Manī sāk iemīlēties tieši tā vecuma vīrieši - noteikti ir zaudējuši savu jaunību un manī vēl to jūt. Re, es tomēr neesmu veca, un „paldies, Siliņa kungs, man nekāds pensiju līmenis vēl nebūs vajadzīgs“. 

Starp citu, pirms pusotras nedēļas sapnī man konstatēja krūts vēža pirmo stadiju. Katras nākamās nakts sapnī, lai arī ko es darītu, kādā brīdī nonākšu ārsta kabinētā uz starošanu, un kopš vēža konstatēšanas nakts, man realitātē krīt ārā mati. Kaut kur sevī tomēr ticot mātes stāstītajam, ka viss notiek kāda iemesla dēļ, savu matu situāciju pārleicināti saistīju ar attīrīšanās procesu no iepriekšējās ikdiens it kā ierastā, kas laika gaitā kļuva par dažāda veida, rakstura un nozīmes problēmām. Tātad, tik pat labi, mans ķermenis attīrās no manis pašas, kas šķiet…nevēlami. Iespējams, tikai novirzījos no cilvēka attīstības kursa, nevis novecoju, kaut gan tā matu būšana mani nopietni sāk uztraukt. Varbūt tikai pavasaris.

Bez piecpadsmit astoņi vakarā, paspēju nodot psihās dāvināto kažoku ģērbtuvē, klusi ieslīdu kamerzāles pēdējā rindā starp pārējiem skatītājiem, telefons jau ir izslēgts - ceturto dienu, starp citu. Izgaismota paliek vien skatuve, uz kuras cēli iznāk dīva, no savas rokassomiņas izņem lūpu spīdumu, pudeli ūdens un cigaretes, pašu somiņu pakarot uz krēsla atzveltnes. Izrādes režisors pie viņas lēni pieiet ar degošu sērkociņu, piededzina sievietes cigareti un apsēžas skatuves malā. Sākas. Pirmais uzdevums, divi nākamie uzdevumi, spēles - nē, paldies, es vairs nevēlos, desmit gadus jau tā iesildos, tu mani taču jau esi iepazinis. Es saku: „Luīze,“ „režisors,“ man atbild.

„Kāpēc tu neej prom?“ man vaicā, es klusēju. Vaicā vēlreiz, es smaidu. Ja kļūšana par kārtējo pilsētas dīvu mani darītu laimīgu, noteikti ikdienā nēsātu saulesbrilles un mazāk runātu. Tā kā man tika dotas deviņdesmit minūtes sevis salīdzināšanai ar nostāstiem un priekšstatiem apvītu slavenību, atcerējos, ka pēdējā laikā taču vispār maz runāju - sajūta, ka vairs nav, ko teikt, bet tukšuma vēl nav.  Kaut kur atmiņā vēl lēni pulsē tā pamošanās vēlme apmeklēt baznīcu, taču atbildes jau tur nebūs, kaut gan no otras puses gribas, ik rītu mani velk uz Katedrāles lielās ieejas pusi, bet es novirzos no kursa kioska virzienā pēc kafijas. Lielpilsētas ideoloģija, iespējams. 

Vairāk mani tomēr uztrauc doma par to, kā, pie velna, izskatīšos es savos, teiksim, četrdesmit gados. Pašai gribas ticēt, ka arī sēdēšu kāju pār kāju, ar ironisku smaidu uz lūpām un baltu cigareti vecajos,  taču joprojām slaidajos pirkstos. Pirms aizmigšanas apzinos, ka vēl pat neesmu paspējusi izprast realitāti, nespēju definēt teju neko, un vienalga… Vienalga cīnos ar ģimenē iedzimto pozīciju jau jaunībā uzraksīt zārkā līdzņemamo lietu sarakstu. Audzināšanas vaina. O, jā, reizēm krītu tajā citu vainošanas bedrē, un, ziniet, nekad nesasitos. Naktsgaldiņa atvilknē glabāju plāksnīti aspirīna, uz tā ik vakaru novietoju glāzi ūdens, un tomēr divu gadu laikā neesmu iemācījusies iztīrīt pelnu trauku, spēlējot ar sevi depresīvās vecmeitas lomu. Reizēm es vēlos nodzīvot līdz saviem astoņdesmit - reizēm skaistāk šķiet aiziet jau uz piecdesmit, tomēr ir absolūti bezjēdzīgi par to domāt it īpaši šobrīd, vai vispār vēl tuvākos piecus gadus, vai pat vairāk. Manis nav, un tajā pašā laikā es topu, tik pat labi kaut kā vietā iespējami kļūstot par neko, un otrādi līdz bezgalībai. Tieši tik vispārīgs šonakt ir mans prāts, kaut gan neesmu gluži pārliecināta arī par tā esamību. 

Otra esamības ievietošana priekšstatā esot jau vardarbība. Varbūt es kaut ko jaucu, ir taču vēls jau, pie tam paralēli tieku spiesta pārdomāt un atcerēties absurdu par humāniem nāvessodiem un racionālu terorismu, kas tikai palielina manu nevēlamo gribu pēc nikotīna, brīvības, kuru arī līdz galam neizprotu, un neizsīkstoša miega kādā pļavā, varbūt. Mežmalas vienalga skan daudz skaistāk, atgādina bērnību, cik nu man tās bija. 

Piecpadsmit pāri pusnaktij, lēni aizslēdzu durvis, atskaņoju sev dziesmu, kuru šovakar izvēlēju savam nākotnes kāzu valsim, pie rezies paspējot iedomāties arī šķietami ideālo kleitu un saulesbrilles, protams. Es gribu iepazīt nākotnes sevi. 

„Mām? Es jau sešas dienas neēdu gaļu. Reizi dienā uztaisu sev milzīgu porciju ar dārzeņiem un joprojām neesmu atmetusi smēķēšanu. Piedod, aizvakar aizņemos no tevis desmit latus, gribēju vīnu. Vairs neguļu vecrīgas dzīvoklī, patiesībā piezemējos un pavadu naktis mājās. Mām, es tikai gribu, lai tu vēl pēdējo reizi man nodziedi to dziesmu.“ Ik nedēļu, kā pazudis pasaules bērns, atstāju ziņu balss pastā, cerot, ka reiz man atzvanīs. Ik nakti staigāju pa pilsētas ielām, pēdējās dienās izskatoties kā bezgala izlijusi pagrīdes žurka, katram garāmgājējam prasot kādu cigareti, un tā līdz rītausmai, kad pirmajos saules staros cerīgi žāvēju savus garos matus, atkal stāvot iepretim vienīgajai vietai, ko jebkad spēju dēvēt par mājām, cenšoties izprast savu raudātnespēju. Es taču kādreiz pie tās mājas vienmēr raudāju, nu, kopš nācās to pamest. Tagad ne, tagad viss kluss, mierīgs. It kā nekas nebūtu bijis, viņi teica. Pirms tam viņi teica, ka vajadzēs trīs gadus, teica arī, ka vajag manu tukšumu aizvietot, tieca, lai uzmanos no alkoholisma vai nimfomānijas, bet manā vecumā tas neesot tik aktuāli. Nolādēts, viņi teica man visu, pārveidoja avīžu virsrakstus priekš manis nomierinošās frāzēs, izrakstīja aspirīnu vai vienkārši veselīgu miegu, mapē ar manu vārdu virsū ierakstot kaut ko līdzīgu „iekšēja/neapzināta depresija“. Piedodiet, jūs kļūdījāties. 

„Mām? Es šorīt redzēju tavu brāli ar ģimeni. Negāju klāt. Draudzene man uzšuva skaistu samta kleitu, tā gan liek man izskatīties pēc atraitnes, bet es nesūdzos, jo skaista. Tikko tajā iztīrīju visu savu istabu, lai smuki izskatās, kā tēvs parasti teica, atceries? Es izmetu tās dziesmas plati. Iegādāšos jaunu, līdz tu man to atkal nodziedāsi.“ Tā varēja būt 36 reize, kad kopā ar sarkanmati cēli nokāpām pa trepēm, kas veda uz mūsu mīļāko bāru, izglābām bēdīgu dīdžeju, radot dzīvību uz deju grīdas, atlikušo vakaru pavadot ērtākajā dīvānā, lēni iemiegot, saritinājušās, kā tuvākais pāris. Plānoju atteikties no telefona, ja tāpat man tas labāk patīk izslēgts, bet tad, redz, mani nesapratīs, neatbildīšu gadsimtam un tamlīdzīgi. No rītiem tāpat tikai klusi izslīdu no istabas, iepazīstos ar mājas kaķi un tipinu ārā, lai neviens nepamana, un tad telefona numuram nav nozīmes, jo es taču izvēlējos bēgt. „Jums ir 6 neatbildēti zvani,“ nē, paldies, es nevēlos tos veselus sešus. Es gaidu tikai vienu ar dziesmu.

„Mām? Es atkal sāku raudāt. Lūdzu.. Lūdzu, nodziedi to dziesmu. Ir pagājuši septiņi gadi, es vairs nespēju gaidīt. Es iegādājos suni, domājot, ka tas joprojām atrisinās visu, kas man sāp. Mām, manu suni nobrauca. Nodziedi, lūdzu. Es apsolu tad lidot prom, varbūt pat atpakaļ, ja prasīsi.“ Nākamā pietura esot Melngavja iela. Labi, es kāpju ārā, atkal esmu vienpadsmitajā gadā, brienu pa vēl neiztīrītajām ielām līdz ugunsdzēsēju ēkai. Pagrieziens pa kreisi, daudz krievtautības bērni, dārgas mašīnas, dāmas kažokos - esmu jau atpakaļ desmitajā gadā. Pāreju ielas otrajā pusē, atslēgu man nav, ieslīdu pagalmā, vēl pa visam tumšā, un nometu somu kādā kupenā. Blakus man nolaidās lielais putns, kas patiesībā bija parastā jūras kaija, vienkārši uz pretējās mājas skursteņa izskatījās milzīga. Putns nāca tuvāk. Un tuvāk. Tā es tur nostāvēju līdz pavasarim, un nenobira man ne pat viena asara. Ap septiņdesmit atstātu ziņu balss pastā, un es laikam esmu izārstēta. Dziesmu paziņoja par nelegālu. 

Mazliet pēc deviņiem vakarā attapos uz Akmens tilta tramvaja sliedēm, ar visu savu iedzīvi uz pleca, pēdējām divām cigaretēm kabatā un izlādējušos telefonu, kas bija kā kārtējā apstiprinošā zīme, ka man neviens nav vajadzīgs vai otrādi. Ap mani klaiņoja, skrēja, kliedza un priecājās simtiem ļaužu, visi vēl ārkārtīgi sajūsmināti no tikko norimušā svētku salūta, izdzēšot no manis jebkādu priekšstatu par manu atrašanās vietu, nozīmi vai ko tamlīdzīgu - reizē biju saplūdusi ar masas ārprātu, un tajā pašā laikā pati biju citā realitātes plaknē, tikai ķermenis spītīgi turējās tilta vidū, jo, redz, nekad iepriekš vēl to nebija izbaudījis. Pēc apmēram piecpadsmit minūtēm attapmos nākamajā vietā - Audēju ielas vidū, brutāli iespiesta satrp tiem pašiem neskaitāmajamiem cilvēkiem, kuri jau šķita vai nu biedējoši sakaitināti vai pilnīgi pārdzērušies. Ar to brīdi man arī pietika, aizvēru acis, nokļūstot pārsteidzošā klusumā, un gaidīju, kad pūlis mani iznesīs ārā no notiekošā ielu ārprāta. 

***

Esmu sākusi savu trešo (ne)dienas-grāmatas tipa grāmatu, kurā izlasot rakstu nosaukumus, es mazliet apjūku pati par sevi. Ierakstam „Piedzeros pirms skolas“, blakus drukātas pārdomas „Par suņiem“, tālāk, protams, seko „Vidvīlande“, „Bezsakara (ne)jēga“ un tamlīdzīgi. Pēdīgajā izmisīgi cīnos ar šaubām par to, vai tad īsti esmu iemīlējusi sevi, bet, ja jau šaubos, tad vēl ne. Tam seko bezcerīgi mani rokraksta mudžekļi, no kuriem vien varu secināt, ka cītīgi esmu sarakstījusi savu tālāko plānu un visas tās „mazā, saņemies taču“ frāzes. Varbūt tomēr man vajag iegādāties suni - blondu kokerspaniela kucēnu. O, jā, arī to savā grāmatā esmu izspriedusi, secinot, ka tieši suns noteikti ir tas, kurš varētu atrisināt visas manas pašreizējās problēmas, ņemot vērā, ka tās nav ārkārtīgi iespaidīgas vai saistītas ar vientulīgo pašnāvības tieksmi, kuras, starp citu, man nav. Māte vakar mani nosauca par snobisku romantiķi. Apmulsusi stāvēju ar smīnu sejā, sakot, lai tikai nekad mani nesauc par vieglu. 

***

Es apsolīju mātei nekad nekļūt par falšu pilsētas elites pārstāvi, lai viņa neraud, lai viņai nav kauna un lūdzu pretī vien, lai mani nekad nasauc par vieglu, jo ar snobisku romantiķes statusu es vēl spēju sadzīvot, nav jau melots. Pirmdienas tomēr nav pirmdienas, ja tās nesāku kafejnīcā, kurā zina manu vārdu un lēni uz galdiņa ik rītu uzslidina baltu kafijas tasīti ar piena putu sirsniņu virspusē, taču atšķirībā no sena, tuva paziņas neesmu vēl iegādājusies apzeltītu, kupolveidīgu putnu būri ar diviem maziem kanārijputniņiem, lai justos vienmēr skaisti vai arī vienalga kāda iemesla dēļ tos ļaudis iegādājs. 

Pirms pāris naktīm, kā ierasts, dejoju bārā pie brīnišķīgas sešdesmito gadu izlases, izskatoties pārsteidzoši piemēroti, kad pēkšņi kāds garāmejot man plaukstā ieslidināja mazu, baltu lapiņu ar savu telefona numuru virsū. Nesapratu, vai tā ir kāda jauna vīriešu pozīcija tēlot mistisko/noslēpumaino tipu, vai arī izskatos pārāk augstprātīga, lai vienkārši man pienāktu klāt - es taču solījos tāda nekad nebūt. Pēc pāris stundām pie tā paša bāra ieejas, kamēr es smēķēju un iepazinos ar šī telefona numura īpašnieku, man pienāca klāt vienkārša, skaista meitene savos divdesmitajos, lai paprasītu uguni, un paskatoties man acīs tā kā mazliet aprāvās, un sacīja: „Ak, dievs, cik tu esi burvīga. Tevī ir kaut kāda…burvība,“ un ejot prom, atskatījās vēl četras reizes. 

Ik trešidienu klusībā, satinusies trīs, dažādu krāsu vilnas segās, gaidu rītausmu, reizēm aiz gara laika uzvārot sev tasi zaļās maisiņu tējas un varbūt pat uzsmēķējot, ja pamostos patiešām daudz par agru. Ik trešdienu es arī izlasu ziņas, pārsvarā par mūsdienu modernajiem urbānistiem, kuri absolūti tukši mēdz būt salīdzināti ar 20. gadsimta tāda tipa rakstniekiem un māksliniekiem, kas liek domāt, ka vispār to lasu tikai kādas jēgas ilūzijas pēc. Varbūt pati sajūtos vairāk moderna un pieaugusi, kad gultā ar tēju un cigareti savā jaunajā laptopā, kas patiesībā ir pavisam nenozīmīgs,  izlasu gan vietējās, gan ārzemju kultūras ziņas. Varbūt vienkārši esmu izdomājusi kaut kāda sava veida mieru.  

„Kukainīt, re, kā saule spīd,“ lai neiztraucētu savu iedzīvojušos klusumu, tikpat klusi ik rītu sev čukstu, ieraugot pirmo saules staru, un pasmaidu sev spogulī, jo teju jebkura Ziedoņa rinda taču ir tik jauka. „Kukainīt, re, tev jādodas,“ nočukstu, kad pulkstenis jau ir mazliet pāri pusdeviņiem un raitā solī eju pievienoties noslēgtajai sabiedrībai trolejbusā - stāvu pie pašām stikla durvīm, pārsvarā aizdomājoties par tuvojošo ziemu, kuru, starp citu, nemaz, necik un galīgi negaidu, taču ārkārtīgi gribas tās burvīgās leduspuķes uz stikliem, caur kurām nerunā. Kad būs leduspuķes, man noteikti nebūs tā savādā vēlme aprunāties ar kādu no noslēgtajiem savas neizpratnes dēļ par to, kāpēc viņi izskatās tik šausmīgi iegrimuši sarežģītos patiesības meklējumos. 

Mana ceļa brauciens beidzas tieši pretī lielās Katedrāles ieejai, pie kuras reizēm ir nosēdusies kāda veca sieviete, nosalušajās palukstās turot mazu, nobražājušos bībeli un cītīgi, pie sevis murminot, lasa vienu un to pašu evaņģēliju. Nezinu gan kuru, jo bībeli pati nelasu, bet acīmredzami sievietei tas ir ārkārtīgi tuvs un nozīmīgs. Vienu vasaras nakti tieši tajā pašā vietā, kur sieviete mēdz sēdēt, notika vājprātīgs pokers īsti bez loģikas un jēgas - to spēlēja trīs bezpajumtnieku izskata vīrieši, gandrīz pēc katras kārts atklāšanas iedzerot kārtīgu šļuku no saviem blašķīšiem, un, kad kāds uzvarēja, viņš vienmēr skaļi iesaucās, un pārējiem tad nācās uzvarētāju cienāt ar malku no sava grādīgā dzēriena. Tajā naktī uz vīriešiem noskatījās ar citi ļaudis, uztverdami to diezgan nosodoši, garām ejot pie sevis nosakot, ka „te nu gan ir sarīkots bezkaunīgs plezīrs, un vēl pie pašas baznīcas…“  Mani gan vairāk pārsteidza, ko tādi „pieklājīgie“ cilvēki dara pilsētas centrā tādā nakts stundā, bet lai jau. 

Nākamā trešdienas rītu pietura ir netālu no Katedrāles esošā kafijas bode, kurā mani jau sagaida neparasti tievais biznesmenis, ēdot savu ierasto brokastu porciju, neizprotamais ķīnietis un abas oficiantes, kuras mani ieraugot pasmaida un drošības pēc pārprasa, vai dzeršu to pašu, ko parasti - bet protams, ka to pašu. 

Kādu rītu pie manis apsēdās maza meitene, kura bija atstāta uz brīdi viena, kamēr viņs tēvs nokārtošot „nopietnas darīšanas“. Viņa nolika man priekšā baltu papīra lapu un zīmuli, sakot, ka es izskatos pēc tādas, kura māk zīmēt, un lai es viņai tagad kaut ko uzzīmējot. Mazā izskatījās neparasti apzinīga priekš sava vecuma (likās, kādi knapi seši gadi) - klēpī turēja divas biezas grāmats, runāja ļoti skaidri un pilnvērtīgi, un, kad ieraudzīja, ka esmu sākusi zīmēt ko dzīvniekveidīgu, iesaucās, lai tikai nezīmēju jēriņu, jo tad būšot plaģiāts. Es pasmaidīju un uzzīmēju meitenei bezgala absurdu zirgu, ko viņa arī nosauca par plaģiātu, un vīlusies devās atpakaļ pie sava galdiņa, uz kura novietotā cukurtrauka bija izķeksējusi gandrīz visus cukura kubiciņus. Un ne to vien man gadās piedzīvot savā (atļaušos to jau saukt par savu) kafijas bodītē ik rītu, dzerot brīnišķīgo kafiju, it kā vēlreiz pārlasot smieklīgi mazsvarīgās rīta ziņas vai rakstot kādu bezgala garlaicīgu mājas darbu skolai. 

Pietika ar precīzi sešu minūšu garu „sarunu“ ar mēmo, pie kādas tumšas tējnīcas stūra galdiņa, lai es laipni pieceltos, joprojām nervoza pateiktos par viscaurredzamāko brīdi manas dzīves  un dotos pavadīt atlikušo nakti aukstā dušā. Iepriekš neievērotā netīrība atklājās atspulgu pārklāšanās laikā - manas acis, viņa acis, dūmaka, klusums, iekšā kaut kas iekliedzās, kā signāls: „Ir jādodas.“

Mēmā acis bija dzidrākas par mātes atbalsta un sirsnības pilnās sejasizteiksmes atnesto svētūdeni, tās bija pulētākas par jebkuru sudraba priekšmetu Versaļas pilī, tās lika grimt un bīties, līdz brīdim, kad acīmredzamais šķēlās un kļuva par logu, sniedzot nelielu iespēju man - izskatīt. Ne ieskatīties, bet tieši izskatīt, kā tādu ārkārtīgi svarīgu spriedumu vai ko tamlīdzīgu. Tā pagāja pirmās trīs minūtes, ceturtajā sāka trīcēt kājas, piektajā - sejas uzbūve pārtapa plaknē, sestajā jau tas signāls. Atgriežoties pie piektās minūtes - tas bija arī brīdis, kad nāca apziņa par savas sejas jau jūtamo plakanumu, absolūti pulētu. Sēdējām kā iepretim novietoti divi spoguļi, drīzāk kā divi logi ar neapzinātu aicinājumu: „Droši - izskati mani,“ kas vairs neslēpās aiz mutiski izteikto vārdu atslēgām.

Aukstajā dušā atklātā netīrā „es“ nomazgājās krīta baltumā, pigmentētāku spožumu nebija iespējams sasniegt, bet apziņu tas netraucēja - savu dvēseli taču šovakar izskatīju ne tikai es, varbūt ne dvēseli, bet to pamata m a n i. Satinusies dvieļos, aizdomājos par musulmaņu sievietēm, kuras piespiesti slēpj savas tumsnējās sejas. Bet acis taču paliek, dzelmes pilnās acis, kas seju padara smieklīgi lieku. Acis taču ir tās dzidrās - manas acis, mēmā acis, jebkuras acis. Spoguļi un logi ir tieši tur, tikai klusi mēdz slēpties aiz mutiskajiem vārdiem. 

Pārdomā s e v i zem auksta, tekoša ūdens.

Pieņemsim, ka pamostoties rīts bija ārkārtīgi skaists - rītausmas pats sākums, tas viegli sārtais, bet viņš vēl miermīlīgi gulēja blakus, sarāvies no vēsās nakts. Pieņemsim arī, ka samīcītajā cigarešu paciņā atradās pēdīgā perfekti baltā cigarete, un sērkociņu kastītē starp melni sadegušajiem kociņiem - tieši viens ar vēl sēru galā. Un vienīgais skaidrais fakts bija oktobra vidus jeb nenotveramais rudens kulminācijas brīdis. Viņš pamodās pusdeviņos, stundu pēc manis, kad es jau apakšveļā vien, atgūlusies uz platās, baltās palodzes, baudīju cigareti un lasīju viņa mēteļa kabatā atrasto grāmatu, šķiet, kāda franču rakstnieka tā bija. Pāris čīkstoši soļi pār veco parketu turp un atpakaļ, un man priekšā tika nolikta krūze kaltētu piparmētru tējas, izgaistoši čuksti kreisajā ausī: „Es gribētu tevi uzrakstīt,“ pāris sekunžu ilga gultas iečīkstēšanās, un atkal klusums, tas pats nenotveramais rīta brīdis.

Nemanot pienāca priekšpusdiena, saule izgaismoja ziedainos segas pārvalkus un traucēja viņa jau samiegtās acis. Skaļi smejoties ielecu gultā, tā iečīkstējās, es sasmējos vēl, atgūlusies kājgalī, un nevīžīgi palīdu zem segas, mezdama ar grāmatu spilveniem. Pieņemtais laimes brīdis, skaistās vienkāršības brīdis, sakaitinātā buča uz ceļgala un izmisušais nikotīna trūkuma skatiens, pilns cerības, ka atsaukšos un nonesīšu savu ķermeni piecus stāvus zemāk līdz tabakas namam. „Nekad nenoraksti mani,“ tikpat izgaistoši čukstēju pretī, „un tagad atdod grāmatu, lai es varu braukt uz dienvidiem.“

Pusdienlaikā viņš šņorēja kurpes, nekad man neļaujot iemācīties siet tāpat, tik veikli. Rūpīgi sapogāju mēteļa pogas, uz viņa izpūrušajiem matiem uzmetu istabā atrasto platmali, plaši smaidot, lai nav nejauki, lai beidzot iemet man arī, lai nogāž vai pagrūž, vai liek skriet. Nē, nē, viņš tikai mani sasēja ar vilnas šalli, smiedamies kā es iepriekš, smiedamies, jo man pazuda seja pašas gaišajos matos, kuri rudens brīža saulē izskatījās tik zeltaini, ka gribējās tos vēl garākus, cik Turaidas tornis vai vēl. Mazliet vairāk kā simts pakāpieni spoguļainajā kāpņu telpā, salts gaiss plaušās, saltas monētas plaukstā, laipni lietišķā veikala saruna, un mēs varējām skriet izbojāt sētnieku jau izdarīto darbu, bet tā, lai jauki, lai nedusmo. Vairs nebija nekas jāpieņem, lapu kaudzes jau bija izārdītas, kapuces pilnas, bet, pareizi, kapuču taču nebija! Nu re, tomēr ir jāpieņem, ka bija un pilnas oranžo kļavu lapu.

Vakarā man tikai bija jāklausās viņa vieglajā ģitāras spēlē. Atsēdies uz palodzes, viņš smēķēja, neizņemot cigareti no lūpām, un spēlēja instrumentu tik uzmanīgi, tik nepiespiesti, man likās, ka manis nemaz nav. Gaiši krāsoto istabu izgaismoja vien ielu laternas, ģitāras skaņu es papildināju ar čīkstošo grīdu un čīkstošo gultu, un čīkstošo sevi, ka salst. Mēs pārskrējām pāri pievakarei, pēc tam tik pat strauji pārlecām krēslu, nonākot tajā pašā vēsajā naktī, citā, reizē tajā pašā. Izģērbos, vērojot savu ēnu, uzliku melno platmali un nodejoju savu pēdējo deju ar lēdiju nikotīnu, smaidīdama ēnai, kura dejoja ko pavisam citu. „Uzraksti mani uz stīgām,“ izgaistošs čuksts, kamēr es spēlēju sestās stīgas lomu, pilnas atdeves, lai šķistu pavisam īsta. Ja mīlestība kā tāda vispār eksistēja, viņš brīdi pirms pusnakts būtu man nospēlējis kādu Fruščiantes dziesmu, beidzot paskatījies ar smaidu un ļāvis man izdzist līdz ar pēdīgo atbalsi.

Pieņemsim, ka viņš to nospēlēja.

Spēcīgas sievietes dvēsele vakar ieplūda manī no mēnessgaismas atspulga parka kanālā. Tā malā uz sārta tika dedzināta viņas netīrā miesa, kamēr man klusi uz soliņa bija jālasa bieza vēstures grāmata par pagānismu, lai būtu gatava. Dedziniet mani, es lūdzu. Cienājiet vēl ar pēdējo glāzi stipra alkohola un dedziniet, līdz ietilpstu pašas tēva mīļākajā pelnu traukā. Ja bīstaties uguns, cērtiet man sirdī zaru, pakariet manu ķermeni klinšainā jūras krastā. Žēlums vienalga vienmēr būs mans, ar to esmu iemācījusies sadzīvot, tas ir daļa no manis, nē, tas ir manī.

Pirms saullēkta klausījos krustmātes stāstos par dabas mutācijām, sabatiem, par manu spēku, kuru joprojām neapzinos, iespējams, pat neticu. Es klausījos par deviņpadsmitā gadsimta feministiem; sievietes pēc sievietēm, mīlestība pret viņām un viņu šķīsto miesu. Ļāvu sevi ietērpt perfekti baltās drānās, ļāvu ķemmēt manus nekārtīgos matus, tajos savīt svaigi plūktos pļavas ziedus un mazgāt manu bālo seju ar ledainu meža avotūdeni. Torīt nepretojos nekam, ko vecākās sievietes uzstāja ar mani darīt, es pat atgūlos uz pakalna malas mitrajā rasas zālē, vēršot skatienu uz austrumiem, līdz sākās. Viens pēc otra saules stari izgaismoja zeltainās matu šķipsnas, kuras netraucēti atpūtās uz maniem pleciem, liegā vēja dēļ nedaudz kairinot manu kaklu. Kaut kur pie kreisās kājas potītes man iekoda čūska, es kliedzu, es kliedzu, cik vien spēka, bet neviens cits vairs nenāca. 

Ar to arī beidzas šis rīts. Tas rīts. Kāds rīts. Sapnis par nonākšanu atpakaļ matriarhāta laikmetā tika iznīcināts turpat kanāla malā, turpat pļavā uz pakalna. Mūžīga rītausma ieauga mūsu prātos, mūžīga rītausma un krēsla. Vieglā pievakarē mēs devāmies pastaigā, tu glāstīji manu galvu un čukstēji, ka drīz būs rīts un jādodas esot uz laukiem. Dedzini mani, es lūdzu, sadedzini līdz pelniem. Bet mani vairs neviens nedzird, neviens cits vairs nenāk. 

Viņš vakarnakt nomira. Es vakarnakt pārgulēju ar meiteni. „Normāla piektdienas nakts,” viņi teica, pēc bezgala garlaicīga teātra apmeklējuma, jo mēs, redz, bijām tie neparastie, tie interesantie un neparedzamie. Tagad esmu tikai es un tā meitene, kura mani dēvē par princesīti, un sirsniņā alkst tikai vienkāršas mīlestības – lai kāds pirms gulētiešanas un mostoties viņu samīļotu. Bet viņa nāve patiesībā nav tā parastā nāve, neviens vēl par to nezina, šaubos, vai pati zinu, pulsu vēl neesmu pārbaudījusi. Varbūt joprojām eksistē tie „mēs”, varbūt mirusi esmu es, varbūt tā meitene ir tā būtiskā – proti, briesmīgi daudz varbūtību. Visdrošāk būtu kļūt par alkoholiķi un nogrimt ceturtajos divsimts gramos, bet tā eleganti – sēžot pie kādas smalkas, ozolkoka bāra letes, pieguļošā satīna kleitā un melnās augstpapēžu kurpēs, un, lai netrūktu banalitātes, runājot ar kādu svešu, tikpat dzīves nogurdinātu sievieti, par vīriešu ārprātīgo stulbumu. Mašīnas šoferis, kurš bija viņu nobraucis, bija atspiedies pret savas mašīnas kapatu, tieši iepretim līķim, un netraucēti vīlēja nagus. Taču es nemaz nebiju labāka – turpat uz trotuāra malas ar sarkanu nagu laku centos kaut cik glābt savas plīstošās zeķubikses, lai pavisam neizskatītos pēc rajona padauzas, jo visi jau ap to laiku bija uzzinājuši, ka mēnesi neesmu nakšņojusi vienā vietā. Un neviena no manām naktsmājām nepiederēja vīrietim, visas meitenes, visas mīlestības alkstošas. Pirms nonācu līdz līķim, pavadīju burvīgu laiku pastaigājoties ar manu meiteni, domājot, kā varētu iznīcināt vienu dzimumu vai arī atstāt tikai homoseksuālos. Nē, nē, mēs neesam nekādas dzimumu diskriminantes vai kas tamlīdzīgs, vienkārši sabēdājušās. „Neesot svarīgi, kurš atrodas blakus, galvenais, ka priekšā ir glāze ar ko grādīgu,“ es vēlreiz aizdomājos, pirms iešņaucu nāsīs priekšā novietoto balto līniju un frāzi nedaudz pārveidoju. Pateicos svešajam, noģērbos kaila un iegūlos asiņu peļķē, tāpat vienkārši aiz cieņas.