The soul is invigorated and completely restored. As he pours the sparkling red wine into her red mouth, no matter how softly he caresses her, he inflicts immense pain on her poor body. He caresses her as well as he can on the bed of love, then she rises to the hight of bliss and to the most exquisite pain, when she becomes truly intimate with him. In this most dazzling night, she becomes blind in herself. The more ardent she remains, the sooner she burst into flames. The more she burns, the more beautiful she glows. The wounds pour forth, the breasts flow. The deeper her wounds become, the more violently she struggles, the higher she soars. The more she consumes, the more she has. She is wounded to death by the beam of his fiery love. Her spirit, raised aloft all earthly senses. The longer she is dead, the more blissfully she lives.

SKUĶA DIENASGRĀMATA, 9.MARTS

„Te reāli smird pēc grēka. Pat eņģeļi debesīs mokās.“
Greizsirdība mani nogalinās. Greizsirdība izrādās ir hroniska, aktivizējoties periodiski pēc gada, katru reizi draudot aizvien fatālāk. Ciešanas esot vairāk kā kaitīgas, tā kā slepkavībā būšu vainojama vien pati, kas tikai nozīmē, ka vairs nav ne jausmas, kurš būs tas izredzētais baltā zieda novietošnai uz kapakmens kreisā stūra. 
Vai JĀ ir vainīgs pie NĒ, un vai NĒ ir vainīgs pie JĀ? Par to mums ir jādomā, jāmurgo, jāmokās, jācieš, jākliedz, jāēd to un pēdīgi jāizvemj svešās vannasistabās, jo savā baltsienu telpā vairs nav dūšas spert soli. 
Varbūt ietriecam piecdesmit gramus, kā kādreiz, kā vīrišķīgā, augstprātīgā tu?
Kur, pie velna, ir patmīlība? Noteikti sēž klusi zem gultas starp visu to netīrību un nešķīstību, kuru, jā, slēp turpat. Pīšļi un putekļi. Nāves smaka, izžuvusi miesa mežmalā pūst. 
Varbūt tomēr zem gultas?
Pīšļi un putekļi.
Putekļi un pīšļi.
Un tu, nabaga dēliņ, nelaimīgas staigules bērns, kāpēc murgo tu?
Pestītājs, redz, pakārās, un viss, kas mums atliek, ir dziedāt viņa dārgās slavas dziesmas no rītausmas līdz mijkrēslim, un tad no sākuma, jo miega eņģelis vairs neciemojas, nedz arī skatās mums acīs, lai padarītu aklus.
Eņģeļi debesīs mokās.
Te reāli smird.
Greizsirdība reāli smird.

SKUĶA DIENASGRĀMATA, 26.MARTS

Brīvi cilvēki pa logiem ārā nelec.
Uz sienas milzīgs Hitlera profils. „Viņam piemita pamatotas nekrofīlijas pazīmes,“ paldies, tas ir pretīgi. 
Telefona sarunas izbojāts rīts, atdzisusi kafija kartona krūzē, nemaz neminot pazudušās dzīves perspektīvas. Patērētāji vien vazājas pa ielām - jā, man arī ir jātērē nauda, jāatrod auklīte, jo pati taču neņemšos ar saviem skandināviskajiem bērniem. 
Bet ja tomēr esmu radīta mīlēšanai vien, tad atvainojiet mani uz stundu, divām - iešu pagulēt vannā, protams, neņemot līdzi nekādas formas un krāsas kultūru, pietiek taču ar to pašu rītausmu moralizēšanu. 
Kaut gan vērojot pretīsēdošo mulati ar bezgala mātišķajiem sejas vaibsitiem, rodas aizliegtā vēlme varbūt tomēr jaukt rases un padarīt pasauli „interesantāku“ vai „īpašāku“, tāpat kā manas necaurdurtās ausu ļipiņas, kuras pāris reizes nedēļā kāds samīļo un sabužina. Mana miermīlīgā māte arī līdzīgi domā, taču par mulati sevi padara pati. Tagad gan, aizbraukusi uz Maltu, noteikti jūtas varena, biedējoša un visādā ziņā ietekmīga - gudra un skaista. Tik vienkārši, tik burvīgi, un viņas krūtis reizēm pat manī vieš nevainīgu skaudību. Pār-paš-pār-liecināta feministe, bet savu meitu gan par tādu neizdevās izaudzināt - pēdējās dienās vīrieša dēļ līdz ar alkoholismu cītīgi cenšos atmest arī principiālismu. 
Joprojām cienu cilvēkus melnās bītlenēs, taču reizē tās gandrīz pieguļošās džinsa jakas… Pretrunīga, iespējams, bet pamatota gaume. Naiva, melīga meiča, mēnešreižu princese, toksiskais šoks, kas „nafig nevienam nav vajadzīgs“, tukšas krūzes un apģērbtas miesas, dvēsele no deviņdesmitajiem un stikla lauskas pagultē. 
Tu atceries, kā garšo īstas paģiras?
Kāpēc no rītiem nespēj man skatīties acīs?
Mīlulīt, tu vairs neesi brīva.
Lec.

PĒC TEĀTRA 2

Šovakar ar māti un viņas māsīcas visu apbrīnoto meitu izcietu to teātra izrādi, kuras beigās nācās applaudēt ar cietu seju, tukšu skatienu kādā no scenogrāfijas obejktiem, īsti necenšoties notvert aktieru acis vai saredzēt tajās jebkādas emocijas. Nozīme gan nebija nedz kompānijai, nedz priekšā sēdēšojām vecajām dāmām, kuras izrādes laikā nemitīgi centās sačukstēties. Sēdēju applausu pilnā zālē, dzirdot tikai savējos, bet tad pēkšņi arī to niecīgo vibrāciju brīdī, kad galvenās aktrises tikko pār vaigu lēni noritējusī asara skāra skatuves grīdu. Un tad dziļš klusums visā tajā sabiedrības sajūsmas nekārtībā. Un es arī bez skaņas. 

Bērnībā pēc izrādēm mēdzu sēdēt tajā teātra bufetes daļā, kurā uzturējās aktieri, režisori, viņu sievas un tamlīdzīgi. Skaitīju, cik tad cigaretes pēc kārtas spēs izsmēķēt šis un tad tas, un vēlreiz no sākuma. Bet tad atkal visu izjauca kāda pēdīgi ieradusies dīva, arī tikko ļāvusi savai asarai mērot to ceļu līdz skatuves segumam - viņa vienmēr spēja izsmēķēt visvairāk, gandrīz kā pats Lediņš. Zvaigznes ir neapskaužami paradoksālas. Kaut gan, ja joprojām būtu tās mazās, blondās meitenītes lomā kā toreiz, labprātīgi izciestu visas viņu sāpes. Tagad dīvu klātbūtnē vienkārši automātiski ieturu klusuma brīdi, kā pirmslaika sēras. 

Pēclaikā savas sāpes cenšos transformēt mājā - četrstāvīgā Ulmaņlaika ēkā, kuru, šķiet, reizēm mīlu vairāk par dzīvi kā tādu. Neilgi pēc kārtējās gadu mijas mēģināju māju samīļot. Apķert. Apkampt. Kaut kā izpaust taustāmāku mīlestību. Kādu laiku stostīdamās, piespiedu lūpas pie vēsā mūra un aši aiztipināju pa bruģētās ielas vidu. Kā naiva, gaišmataina meitenīte.

NARCISE

Es dievinu to sajūtu, kad ziemas nosalušās rokas pieliek pie krustiem, vēdera vai skausta, kur āda vēl asiņu silta. Lēnā sirds iepukstas spēcīgāk, kad kāds viegli noskūpsta manu pieri. Zem kājām sajūtu zemi vien tad, kad cieši tiek satverta mana plauksta. Lai esmu nolādēta, bet mana laimes atslēga ir tikai niecīgs teikums: “Tu tūlīt būsi mājās.” Pēc diviem mēnešiem liešu asaras vienu pēc otras uz manas ielas apsnigušā bruģa, un tikai uz brīdi pieņemšu pašiznīcināšanos kā savu vienīgo likteni. Es esmu par lepnu mīlestībai, nespēju vērtēt cilvēkus kā esību tādu. Tēvs sācis dāvāt man narcises vien, ar kaitinošu smaidu sejā. Varbūt viņš nekļūdās - agros rītos tāpat izskatās pēc sirma Jēzus smieklīgā halātā, jo visi taču jau zina, ka māksliniekiem ir savāds fetišs uz bezgaumīgiem halātiem.
Šorīt ieturēju naivo klusuma brīdi, kad dvēselītē beidzot ieplūda tomēr pārāk ilgi gaidītā ziema.

RŪPNĪCAS JUMTI

„Es esmu bēdīga.“
„Nē, nesaki tā. Saki, ka esi mélancolique.“

Es guļu izģērbta bērnistabā, kurai nav logu, gultā, kurai pāri viegli krīt rozā tilla baldahīns, un kaut kur stūrī skrāpējas mazais, pretīgais klēpjsuns, neizvests ārā jau pāris dienas. Roku saņemos aizstiept līdz savu nomesto bikšu kabatai, no kuras izvelku telefonu vien tik tālu, lai redzētu laiku. Pieci divdesmit no rīta. Tas nozīmē, ka drīz būs saullēkts, sabiedriskais transports jau sācis kursēt un bārs, kurā pavadīju nakti, jau varētu būt slēgts.

Apģērbusi apkašējo pusi sava ķermeņa, griežoties, lai atrastu vismaz savu džemperi, tieku samulsināta zibspuldzes: „Neuztraucies, tā ir melnbaltā filmiņa, tāpat būsi izplūdusi…“ paspēju izslēgt ārpasaules skaņas, lai nedzirdētu tālāko, taču kaut ko par savu skaistumu un ķermeņa līnijām neizdodas palasit garām. Atmostas saldā vienaldzība, kurā gribētos peldēt banālajā mūžībā, svinīgi nesot virs galvas uzrakstu, vēlams ar lieliem burtiem - pašpietiekama. Noskaitu lūgšanu pirms ārdurvju atvēršanas, ja tomēr gadījumā man atkal neizdodas tikt ārā. Pie tām uz plauktiņa atrodu savu neizdzerto skrūvi apgrauztā plastmasas glāzē, paķeru to un skrienu.

Piektais, ceturtais, trešais, otrais… Pirmais stāvs. Esmu lejā, iztriecu glāzi sausu, dramatismam nostājos Elizabetes ielas vidū, vēršoties pret tikko uzausušo sauli, demonstratīvi aizsmēķēju pēdējo cigareti, neizbēgami nodomājot, ka es taču esmu tikai uz okultismu pasista Lolita. Humbert?

Ja es mācētu, tajā brīdī būtu pie sevis dungojusi melanholisko valsi un griezusies mierīgā dejā. Ar sevi divatā, kā ierasts; kā pazīstamākais un pašsaprotamākais, kas man ir - savas attiecības ar sevi. Bet vienkāršākais jau bija pārskriet pār starplaiku līdz šī gada 21. novembrim, kad nevienbalsiski tika nolemts, ka beidzot ieilgušajai vasarai ir pienācis gals.

Protams, tā bija situācija pie bāra letes, kad manas knapi piesegtās krūtis lika dažiem uzrunāt mani par Skārletu, kad ejot ārā uzsmēķēt bija cieši jāsatinās šallē un kad likās, ka vienīgais patvērums bez pagaidām neaizsniedzamās mākslas, ir kaut kas neredzams, īsti nedefinējams grādīgās glāzes dibenā.

Pēc nedaudz vairāk kā divām nedēļām pirmo reizi sniga. Es griezos uz vecas rūpnīcas jumta, vienā rokā turot glāzi viskija, bet otrā - gandrīz līdz filtram izdegušu cigareti. Mans mētelis nebija aizpogāts, mati nemazgāti, stāvu zemāk atradās bezgala priecīgi, apreibuši mani tuvākie cilvēki, kuri dejoja, kuri kliedza, smējās, lasīja dzeju, dziedāja… Piederības sajūta ir sasodīti svēta,  tās brīdī nekas neliekas svarīgāks vai būtiskāks, pat neņemot vērā, ka nekas esot smags. Toreiz uz jumta, tajā skaistajā sniega haosā, es biju vieglāka par pašu sniegpārslu.

Un pāris stundas pēc tam, šķiet, es otro reizi mūžā iemīlējos.

 

PIERAKSTI NO MANU BURTNĪCU MALĀM 2

DABĪGAIS APGAISMOJUMS IR PRECĪZĀKS.
HARMONIZĒTA SABIEDRĪBA NEEKSISTĒ.
EKSISTĒT IR GRĒKS.
ZVIRBULI VAR NOGALINĀT 15 MINŪTĒS.
15 MINŪTES VAR ARĪ IEELPOT.
VISMAZ PAR TO TIEK DZIEDĀTS.
MORALIZĒ MANI RĪTAUSMĀ.
VISI RAKSTNIEKI IR ALKOHOLIĶI.
KAFKA ARĪ KLUSĪBĀ NOTEIKTI TRIECA.
TRIVIĀLAS DOMAS SKRIEN CAUR PRĀTU.
DUSMAS.
DUSMOTIES.
DUSĒT.
DIEVA MIERĀ.
NOGLAUDI VECAM CILVĒKAM GALVU.
“ES VEIKŠU ZVANU.‘‘
PAUZE.
SEKUNDES DIVAS, TRĪS.
ROCIŅAS JOPROJĀM TRĪC.
PLAĢIĀTS!
PUSNAKTS BLŪZS.
APPRECI MANI, ĢITĀRIST.

***

„Princesēm ir nelaimīga bērnība,“ trešdiena.
„Iegriežas prāts, jo rokā ieduras drāts,“ ceturtdiena.
„Man patīk šī iela,“ sestdiena.
„Cik maksā kokaīns?“ pirmdiena.
Es neko vairāk no cilvēkiem nedzirdu. 
„Kuce,“ atnāk īsziņā.
Minimālisms sarunās.
Minimālisms gultā.
„Tu esi seksa karaliene.“
Zeltainie mati alkts tumsonības.
Es nēsāju vienkrāsainu apģērbu,
mana mīļākā krāsa ir melna,
es iemīlos cilvēkos, kuri nēsā melnas bītlenes,
šodien nozagu melnu nagulaku.
Melni mēteļi arī valdzina
un melnas kurpes.
Svešu biroju labierīcībās ir vispatīkamāk krāsoties.
Mēs ar pretējā loga kaimiņieni krāsojamies uz palodzes. 
Ap astoņiem rītā.
Pamājam viena otrai,
man liekas, ka viņu varētu saukt Linda.
Izglītības iestāžu homofobiķi pārliecinoši skaidro, ka AIDS ir tikai gejiem.
Un te nu sēžu mirstošā es.
„Man, lūdzu, ingvera tēju, 50 gramus un plāksnīti aspirīna.“
„Es atvainojos, bet jums būs jāpamet šī dzīve.“

UZ AUSRUMIEM

Es eju uz austrumiem. Es eju viena pa jau iepazīto ceļu, uz tā satieku to pašu vienacaino, ļauno kaķi, vietējos dzērājus ar viņiem mīļajiem divlitrīgajiem, vēl neizprotamus māksliniekus un šaubīgos vīriešus strādnieku drēbēs. Es eju uz austrumiem, jūtot kā jau pusceļā manī ieplūst nedaudz aizmirstā, taču labi pazīstamā laimes sajūta. Jā, iespējams, arī tā ir īslaicīga, kā jau laime tās būtībā, tomēr šajā brīdī tas ir absolūti nenozīmīgi. Sapņi par autentisko naidu nobāl jauno sapņu fonā, kuros alkoholizētie rakstneiki dzied. Austrumos sapņi ir tāpati garlaicīgā realitāte, mīlestība ir relatīva, padauzas tiek dalītas brīža kategorijās. Aktuālais ir tik mainīgs kā pusaudze ar pirms-mēnešreižu sindromu, sarunas burtiski garšo pēc šokolādes un mana klātbūtne izsauc tos reibinoši mīlīgos „o, re kur mans mazais zaķēns“ izsaucienus. Šķielēšana ir kļuvusi tikpat pašsaprotama kā iziešana uzsmēķēt un otrādi, ņemot vērā to mūsdienīgo absurdu par smēķētāju apkarošanu. 

Es eju uz austrumiem, reizē satiekot arī rietumus, un lēni atkal kļūst silti.
Es eju uz austrumiem - atgriezšanās garša valdzina, un smeldze neciešami laba.
Tik vienkārši tīrs un maigs ir šis rīts. Vēl vakarnakt, guļot drēbju kaudzē kaila, cīnījos ar patības bedrēm un neapejamo centru - centrību un visu pārējo. Es taču tev izmistīgā tonī vaicāju: „Vai šonakt gulēsi man blakus?“, kamēr realitātē „tu“ biji vien tāpati „es“, jo šizofēnija jau vairs nav nevienam sveša. Melnajās kapeikās saskaitīju ierastos simtastoņdesmit santīmus un nopirku cigaretes.
„Mīlulīt, es šodien atgriežos austrumos!“ kliedzu, skatoties spogulī uz to pašu noputējušo atspulgu, sevi vēl neatpazīstot, jo kaut kāds svešs smaids aizsedz skatu. Par to uz mirkli atļaujos aizmirst un dodos tālāk. Uz austrumiem.

Nepazīstamās aizrautības dēļ, vidusceļā satiktajam vēlīnajam garāmgājējam paspēju arī norunāt impulsīvi radīto monologu - tāpat, vienkārši aiz cieņas pret kaut kādu ideju par cilvēcīguma tomēr iespējamo pastāvēšanu. 

„Nolādi visu apkārtni, pamet viltoto un nodoto, nekrāmē čemodānu, paņem līdzi vien šķiltavas un varbūt kapeiku tabakai un nāc līdzi uz austrumiem! Nekļūsti nu racionāls. Neiemīlies manī. Mīlestība taču tur ir relatīva. Nolādēts, arī es esmu kļuvusi relatīva. Pat austrumi īstenībā var būt ir relatīvi, taču tur jau ir tas skaistums; mazais zaķēns, vecā padauza - kāda starpība?“

Gribēšu tēvam tad rakstīt vēstuli par jaunizbaudīto nodevības ne-eksistenci, par atkal iepazīto, banālo draudzības jēgu, par mīlestību un vakariņām, par dzīvi un beidzot pārliecināti atrasto Vietu. Savu Vietu. Manu Vietu. Ieslēgšu sevī maza bērna dvēselītes spuldzīti, piebilstot, ka: „mazais zaķēns jūtas droši,“ lai jautājumu par uztraukšanos izslēgtu vispār.
Es eju uz austrumiem un dziedu - par to gan rakstīšu mātei, kura neiespringstot reiz manu sapni par kļūšanu slavenai ar balsi, iznīcināja pat nepamirkšķinot.
Es eju uz austurmiem griežoties dejā. Nonākot austrumos un griežoties dejā tur, mani ceļ griestos, liekot vairs nesāpēt kurpju noberztajiem papēžiem. Liekot vairs nesāpēt citām dvēseles liesmiņām.

Es esmu atgriezusies austrumos, un manī nekas vairs pat nekvēp.
Es esmu austrumos un vairs truli neizģērbjos, spēju aizmigt klasiskajās septiņās minūtēs, un varbūtība par brīnišķīgumu vairs nav pārāk brīnišķīga - tā ir sasodīti īsta. 

es ikdienā. es darbā. es procesā un es dzīvē. es vefā, es totaldobžē, es kādā piektdienā. es nogurumā. es garlaicībā. es kleitā. es uz grīdas un es guļot, es karstumā un klusējot. 
4

es ikdienā. es darbā. es procesā un es dzīvē. es vefā, es totaldobžē, es kādā piektdienā. es nogurumā. es garlaicībā. es kleitā. es uz grīdas un es guļot, es karstumā un klusējot. 

NO (NE)DIENASGRĀMATAS: JŪNIJA BEIGAS

Šorīt nācās pamosties ar apziņu, ka iemīlēšanās liek salt. Pilsētā neciešama veldze, saule caurdedzina teju jebko, taču vēlme atkailināties paliek vien guļamistabā. Nē, nekādas ticības maiņas - ticu sev un ar to pietiek. Pašpietiekamība arī sāk šķetināties un atsvešināties, un patības jēga saplūst ar vakarēnām un tumšām šķērsielām. Jūtos slima. Slodzes dēļ ķermenis atļauj vietu tikai muļķīgai aukstumpumpai virs augšlūpas, šķiet, tādejādi izrādot nepatiku pret atkārtējo vājību uz tumšsārtām lūpukrāsām. Salst galva, salst mugura, kājas - mājās arī uz pāris dienām atslēgts siltais ūdens, tā - pie reizes. Visādas varbūtības mudž. Un grauž. Moka arī, loka - visādi. Tēva aspirīna krājumi atkal tukši. Viņš, redz, baidās, ka es ar’ grūta, kā mana tikko atbraukusī māsa no tālā pasaules romantikas centra.